Trešā latgaliešu pasaules saieta rezolūcijā Latvijas valdībai tika izvirzīti vairāki mērķi un prasības. Viens no tiem – publiskos nosaukumus rakstīt arī latgaliski.
Šo priekšlikumu ne tikai atbildīgās institūcijas vērtē dažādi, bet arī pašu latgaliešu vidū pret to nav vienotas attieksmes. Lielākā daļa aptaujāto neslēpa šaubas par šāda soļa lietderību.
Latgaliešu pasaules saieta viena no organizatorēm, Rēzeknes augstskolas Filoloģijas katedras vadītāja Ilga Šuplinska uzskata, ka nosaukumu rakstīšana arī augšzemnieku dialektā būtu solis latgaliešu pašapziņas stiprināšanā. Viņa arī nesaskata problēmu, kāpēc nevarētu to darīt jau tagad, jo to neaizliedz normatīvie akti un ir arī vajadzīgā vietvārdu bāze, kas izveidota jau pagājušajā gadsimtā. Kā uzsver I. Šuplinska, viss atkarīgs no attieksmes maiņas: «Tā nekādā ziņā nav fanātiķu prasība, bet vēsturiskā patiesīguma objektīva atjaunošana. Nevajag neko politizēt. Ja to pavērsīs no tāda rakursa, tad gan viss iestrēgs tur, kur ir.» Baltinavas skolas direktors Imants Slišāns arī atbalsta kongresa rezolūcijas priekšlikumus – arī tos, kas attiecas uz nosaukumiem. Tādi pirmās brīvvalsts laikā bijuši. Priecējot tas, ka tieslietu ministrs atbalstot šīs iniciatīvas, tāpēc esot cerība, ka arī pārējie valdības pārstāvji šiem priekšlikumiem nestāsies ceļā. Tieslietu ministra preses sekretārs Jānis Tomelis apliecina, ka ministrija atbalsta šīs prasības un to arī paredzot normatīvie akti – tajā skaitā latgaliešu valodas aizsardzību un attīstību. Tālākie soļi gan esot atkarīgi no pašvaldības un arī katra personīgās vēlmes savas mājas plāksnītei pievienot arī latgalisko nosaukumu. Arī valodas mācīšanai skolā neesot nekādu šķēršļu – bieži vien gan šāda iecere iestrēgstot pie tā, ka nav speciālista, kas māca, vai pie kāda cita apsvēruma, nevis pie aizliegumiem no valsts puses. Diemžēl nereti Latgales novados pašvaldību vadītāji vairāk runājot krieviski un neesot ieinteresēti latgaliešu valodas plašākā lietošanā. Drīzāk viens otrs būtu gatavs ieviest krieviskos nosaukumus, nevis kādā citā mēlē. Turklāt arī pašiem latgaliešiem neesot vienotas nostājas, tai skaitā – par rakstu valodu. Dažs labs pat pieprasot atgriezties pie savulaik katoļu mācītāju ieviestās rakstības, nevis modernā varianta.
Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošais pētnieks Ojārs Bušs nenoliedz, ka, savulaik latviskojot vārdus, tika pieļauti izkropļojumi. Taču viņš šaubās, vai vajadzētu tos iztaisnot, piemēram, nosaukumu Aglona pārveidot par vēsturisko Aglyuna. «Domāju, ka sabiedrība kopumā nebūtu īpaši priecīga, ja tagad mēģinātu ieviest vēsturiskos nosaukumus. Galu galā tas radītu vairāk problēmu nekā labuma,» ir pārliecināts O. Bušs. Arī Latviešu valodas aģentūras pārstāve Inita Vītola uzskata: vajadzīga plašāka diskusija, lai izlemtu – kā tad īsti rīkoties, nevis paziņot: gribu, daru tā, gribu – šitā.
Arī Latgales novadu pašvaldību darbinieki nav pārliecināti, ka tas būtu vajadzīgs. Dagdas novada mērs Viktors Stikuts rausta plecus: ir daudz svarīgākas lietas darāmas, piemēram, lai no Latgales neaizbrauktu projām vēl tie paši 180 000 latgaliešu, kas te palikuši. Tāpat jāsaved kārtībā vide – ceļi, lai cilvēkiem būtu vēlme te dzīvot. «Kas jau runāja latgaliski, tas runā. Viss atkarīgs no ģimenes. Nevar mākslīgi radīt kādu rezervātu,» uzskata V. Stikuts. Gan viņš, gan Balvu novada izpilddirektore Inta Kaļva arī norāda uz neērtībām, ko radītu latgalisko nosaukumu ieviešana: dokumentos viens burts pat ir svarīgs – viena kļūda var radīt neparedzamas sekas.
I. Kaļva uzskata, ka nekas taču nekavē kopt latgalisko – ir folkloras kopas, pulciņi skolās, iespēja runāt. Arī Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis ir skeptiski noskaņots: nav īsti skaidrs, vai tā ir tikai dažu aktīvistu vai sabiedrības vēlme. Tas mazliet pat ožot pēc separātisma. Tai noteikti jābūt izvēles lietai: piemēram, DU piedāvā iespēju apgūt latgaliešu valodu, bet nekādā ziņā to neuzliek kā obligātu.