Jau vairāku mēnešu garumā publiskajā telpā viena no apspriestākajām tēmām ir reemigrācija. Par to ir izteikušies teju visi vadošie politiķi un augstākās valsts amatpersonas, politisko un sabiedrisko procesu vērotāji. Par to informē Ekonomikas ministrija.
Šajos komentāros izskan arī viedoklis, ka neviens uz Latviju atpakaļ nebrauks, mums nav ne tādu algu, ne arī darbavietu, ne sociālo pakalpojumu, ko cilvēkiem piedāvāt. Darbavietas esot vien uz papīra, bet Latvijas ekonomikas izaugsme ir maldīga. Diemžēl šādu komentāru sniedzēji bieži vien ir arī tie cilvēki, kuri ne pirmo dienu ir politikā vai publiskajā sektorā, ne pirmo dienu komentē un iesaistās lēmumu pieņemšanā. Tātad viņiem ir bijušas iespējas mainīt situāciju Latvijā, lai līdz reemigrācijas plānu nepieciešamībai mēs nemaz nenonāktu.
Situācija Latvijā nav rožaina, bet nav arī bezcerīga. Šobrīd izaugsme Latvijas ekonomikā ir viena no spēcīgākajām Eiropā, bet, protams, būtu naivi apgalvot, ka Latvija jau šobrīd visiem aizbraucējiem var piedāvāt darbavietu vai emigrācijas mītnes zemei līdzvērtīgu atalgojumu. Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsta bezdarba līmenis - darba meklētāju skaits 2012.gada beigās pārsniedza 144 tūkst. jeb 13,8% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr vēl pirms gada darba meklējumos bija 15% iedzīvotāju. Ekonomikas ministrijas veiktā analīze liecina, ka pagājušajā gadā darba vietu skaits pieaudzis par vismaz 30 tūkstošiem, bet Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina par lielāku cilvēku skaitu, par kuru tiek maksāti nodokļi. Lēnām, bet situācija uzlabojas. Tas pats attiecas arī uz atalgojumu – atalgojums pērn audzis vidēji par 3-4%. Piemēram, šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apkalpots investors meklē teju 200 darbiniekus ar skandināvu valodas priekšzināšanām, lai nodrošinātu zvanu centra darbību. NVA datu bāzē tādu ir vien daži desmiti. Ja 200 cilvēki strādās birojā, vajadzēs darbu arī auklītēm un vairāk klientu būs autoservisiem, frizētavām, kā arī pārtikas tirgotājiem. Ja šādus cilvēkus atrast neizdosies, iespējams, ka centru izvietos Igaunijā. 200 darba vietas nozīmēs, ka vismaz 1 miljons latu gadā nonāks patēriņam Latvijā – pie tam, tas būs eksporta pakalpojums, jo ienākumus nodrošinās klienti Skandināvijā, kas papildinās mūsu sociālo budžetu gadā par pusmiljonu latu (no kuriem daļa tiks novirzīta pensijām) un papildu līdzekļi tiks arī pašvaldību budžetiem.
Arī sarunās ar uzņēmējiem gan lielākajās pilsētās, gan reģionos dzirdam, ka jau tagad ir grūtības atrast darbiniekus un nākotnē šīs problēmas tikai saasināsies. Protams, daudzas no darba vietām ir ar zemāku atalgojumu kā vecajā Eiropā, tomēr ne jau tikai algas ir tas, kāpēc cilvēki vēlas atgriezties un daudz lielāku lomu bieži nospēlē tieši ar materiālām lietām nesaistīti argumenti – latviešu valoda, ģimene, draugi, apkārtējā vide, kultūra un vēlme dzīvot Dzimtenē.
Nesen diskutēju ar kādu studenti, kura pati vairākus gadus bija strādājusi ārvalstīs, bet tagad studē Latvijā un rakstīja referātu par reemigrāciju. Ar lielu pārliecību arī viņa man apgalvoja: "Jūs neko nevarēsiet izdarīt, lai cilvēki gribētu atgriezties! Viņi nebrauks!" Es uzdevu viņai tikai vienu pretjautājumu - kāpēc Tu atgriezies Latvijā? Sekoja gara pauze un pēc tās visu to personisko un ar materiālām vērtībām nesaistīto iemeslu uzskaitījums, kas viņai lika pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā. Viņa bija atgriezusies - turklāt divreiz - un tagad pat neplāno doties prom. Daudziem no mūsu tautiešiem, kas ir bijuši emigrācijā un atbraukuši atpakaļ, pat prātā nenāk, ka arī viņi bija "pieskaitīti" izbraukušajiem, jo sirdī viņu visu laiku bijuši Latvijā.
Daudzi no aizbraukušajiem Latvijā būs gatavi atgriezties tikai tad, ja mūsu uzņēmēji spēs maksāt līdzvērtīgas algas tām, ko viņiem maksā Vācijas, Īrijas vai Anglijas uzņēmējs. Jau šobrīd ir uzņēmumi Latvijā, kas spēj un maksā tādas algas, bet to skaits uz kopējā fona ir salīdzinoši neliels. Diez vai Latvijā atgriezīsies laiki, kad būvniecībā strādājošie pelnīs vairāk par IT speciālistiem vai augsti kvalificētiem inženieriem. Tāpat vēl tuvākajos gados nesasniegsim tādu darba vietu skaitu, kāds bija 2007.gadā, jo daudzas no darba vietām tobrīd nodrošināja „kredītu bums”.
Tomēr tagad situācija ekonomikā mainās un tās struktūra ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Vienlaikus mums ir pamats gribēt ko vairāk – lielākas algas, augstāku labklājību, mazāku nevienlīdzību sabiedrībā un labāku valsts pārvaldību, lai mēs savā attīstībā pietuvotos Rietumvalstu līmenim. Tāpēc tika veidots Nacionālais attīstības plāns un tāpēc Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Nacionālo industriālo politiku, ar kuras palīdzību veikt mērķtiecīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā, palīdzēt uzņēmējiem radīt jaunas un labāk apmaksātas darbavietas.
Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, turpmākajos gados darbaspēka pieejamības jautājumi neizbēgami kļūs arvien aktuālāki. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas izstrādātam ekonomikas izaugsmes mērķa scenārijam, paredzams, ka līdz 2020.gadam ekonomika pieaugs vidēji par 4-5% gadā, savukārt, pieaugot labklājības līmenim, nākamajā desmitgadē – vidēji par 3-4% gadā. Vienlaikus sagaidāms, ka negatīvās demogrāfijas tendences turpināsies arī nākotnē, kas var kavēt izaugsmi.
Saprotu cilvēku skepsi par dažādiem skaitļiem, bet pie iepriekšējā rindkopā minētā ekonomikas attīstības scenārija (kas ir visai konservatīvs un reālistisks) eksperti prognozē, ka ilgtermiņā – līdz 2030.gadam varētu veidoties 120 tūkstoši brīvu darba vietu, kuru aizpildīšanai būs nepieciešams papildu darbaspēks. Būtu tikai loģiski un Latvijas valsts interesēm atbilstoši, lai brīvās darbavietas tiktu aizpildītas ar emigrējušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, nevis imigrantiem no citām valstīm.
Reemigrācijas pasākumu plāns ir atbalsta instruments tiem cilvēkiem, kas tuvākajā desmitgadē vēlēsies vai ir jau pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtenē un dot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Šis plāns nav rožainas nākotnes apsolījums vai neapdomīgs aicinājums visiem tūlīt atgriezties - tas ir pragmatisks dokuments ar skaidru funkciju - praktiski palīdzēt un sniegt kvalitatīvu atbalstu no valsts pārvaldes puses tiem cilvēkiem, kas izlems braukt mājās.