Divas trešdaļas jeb teju 70% Latvijas iedzīvotāju jūtas laimīgi, savukārt tikai 24% jeb aptuveni katrs ceturtais ir nelaimīgs, liecina pēc LNT raidījuma Top 10 pasūtījuma pētījumu kompānijas SKDS veiktais pētījums.
„Tas patīkami ir pretrunā ar citiem dažādiem indikatoriem, kas liecina par iedzīvotāju nosakņojumu - nemīlam valsti, nepatīk politiķi, neesam apmierināti ar saviem ienākumiem. Bet nē, kad jautājam – vai esat laimīgi, lielākā daļa atbild, ka jā,” norāda SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.
Skatot atbildes dažādās demogrāfiskajās grupās, nākas secināt, ka laimīgāki ir jauni cilvēki vecumā līdz 25 gadiem (85%). To vidū, kas jau stipri gados (55-74), laimīgo ir krietni mazāk (57%). Būtiska nozīme arī izglītībai – kam augstskolas diploms kabatā, tam dzīve šķiet rožaināka un izdevusies (77%), un tas korelē ar ienākumu līmeni - jo tie augstāki, jo cilvēki laimīgāki (83%). Arī tiem, kam ir bērni, jūtas laimīgāki nekā bezbērnu ģimenes (75%).
Vienlīdz laimīgi Lavijā jūtas gan publiskajā (76%), gan privātajā sektorā (75%) strādājošie un vienlīdz kā vadītājs (81%), tā zemnieks (84%), students (89%) vai individuālā darba veicējs (84%). Mazāk laimīgi ir pensionāri (54%) un bezdarbnieki (52%). Vislaimīgākie iedzīvotāji sastopami Zemgalē (75%) un Kurzemē (72%), rūpes un raizes vairāk nomāc Latgales iedzīvotājus (63%).
Cik laimīgi ir Latvijas iedzīvotāji, SKDS pēta jau vairāk nekā 10 gadus. Tāpēc ir iespēja izsekot, kā Latvijā laimes sajūta mainījusies.
Pirms desmit gadiem mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju atzina sevi par laimīgiem. Vēlāk vērojams lēns, bet pakāpenisks kāpums, kas savu augstāko punktu sasniedza treknajos gados, kad 2008. gadā teju divas trešdaļas iedzīvotāju ar dzīvi bija apmierināti. Tad nāca krīze un likumsakarīgi grūtsirdība ņēma virsroku. Patlaban smaids uz lūpām un dzīvesprieks atgriežas un laimīgo ir tikpat daudz, cik pirmskrīzes periodā.
„To, ka ienākumiem ir sakars ar laimi, tas ir zināms. Bet tiem ienākumiem ir jābūt pietiekamiem, lai būtu apmierinātas pamata vajadzības un, kad tas izdarīts, nav tā, ka katrs papildus nākošais lats padara cilvēku laimīgāku. Tas zināms, ka nauda laimīgu nedara, bet nepieciešams, lai ar šo naudu tiktu apmierināts pamata vajadzības. Tā Latvijas drūmā situācija ir tāda, ka diemžēl cilvēkiem nav apmierinātas šīs pamata vajadzības, tāpēc parādās tā sakarība, ka tie kas ir zemākās ienākumu grupās ir mazāk laimīgi par tiem, kas augstākajos ienākumos,” skaidro Kaktiņš.
„Mēs nevaram pārlekt tām pamatvajadzībām, ja viņas ir neapmierinātas - ir auksti, nav ko ēst, nav ko maksāt, nevar sevi mānīt – es meditēju, man ir grāmatas, zem bērza esmu laimīgs. Tā nav,” skaidro psihterapeite Solvita Vektere.
Laimes mērījumi, laimes indekss patlaban pasaulē kļūst par modes vilni. Līdzās dažādiem izaugsmes rādītājiem, valstis daudzviet pēta, cik laimes pilni vai galēji izmisuši ir iedzīvotāji.
Kā norāda Kaktiņš, šajā ziņā pionieri ir tāda valsts kā Butāna. Latvijā tāpat kā visā Rietumeiropā un vispār pasaulē pirmais un vienīgais rādītājs, ap ko grozās visa valsts un politika, ir kopprodukts. Ja tas audzis, lietas iet labi, ja nē - tad slikti. „Bet Butāna sev par šo centrālo rādītāju paņēmusi laimes indeksu. Un viņi to visu laiku mēra un redz, ka iedzīvotāji paliek laimīgāki, lietas iet uz augšu. Daudzas vadošās valstis pēta šo Butānas pieredzi un cenšas sev paralēli ieviest līdzīgus laimes indeksus,” norāda sociologs.
Arī Apvienoto Nāciju ogranzācija šādu pieeju akceptējusi kā svarīgu. Skatot pasaules laimes indeksu, Latvija ir kaut kur pa vidu. Vislaimīgākie cilvēki dzīvo Ziemeļvalstīs, kur augsti ienākumi, labs sociālais nodrošinājums, tad seko valstis, kas tuvāk dienvidiem, kur silts un saulains, banāni aug kokos un nav par apkures rēķiniem jāuztraucas. Tad sekojam mēs - ar drūmo, tumšo un auksto ziemu teju pus gada garumā.
Pētnieki pārliecināti, lai iedzīvotāju laime varētu kļūt par sasniedzamu valsts politikas mērķi, vispirms ir nepieciešama brīvība.
Zinātnieki izpētījuši, ka laimi nosaka gan izglītība, ienākumu līmenis, veselība, cik liela aizņemtība un kādas ir brīvā laika pavadīšanas iespējas, attiecības ģimenē. Līdz ko kāds no šiem faktoriem sāk klibot, sākam izjust diskomfortu, neapmierinātību un esam nelaimīgi.
„Laime - ir tā lielā un tā mazā laime. Es ceru, ka šie 70% novērtē šobrīd šo mazo laimīti, šīs mirkļa pozitīvās emocijas, šo apmierinājumu ar to, ka ir šis brīdis. Tās pozitīvās emocijas ir tas, kas pēc daudziem krīzes gadiem, kad bijis visvairāk nelaimīgo, ka viņš ir saistīts ar to, ka bija cerības, tad tā vilšanās, tad vajag laiku to pieņemt, samierināties, tad saproti, ka nav vairs lielo cerību lietas, bet ir mazās labās lietas,” skaidro psihterapeite Solvita Vektere. Tāpat zinātnieki noskaidrojuši - dzīvot laimīgi var iemācīties.