Zviedrijas karaļpāris ierodas Latvijā

Karaliskā nedēļa

Karaļpāri pavadīs oficiāla delegācija, kurā būs pārstāvēta Zviedrijas valdība un uzņēmēji. Zviedrijas karalim Kārlim XVI Gustavam un karalienei Silvijai paredzētas oficiālās tikšanās ar Valsts prezidentu Andris Bērziņu un Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, svinīga ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, kā arī Okupācijas muzeja apmeklējums. Paredzēts, ka karalis atklās Zviedrijas–Latvijas biznesa forumu, bet karalienes Silvijas programmā būs vairāki ar kultūru un sociālo jomu saistīti pasākumi. Vizītes laikā tiks arī svinēta Rīgas Ekonomikas augstskolas 20 gadu jubileja.

Šī būs Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava un karaliene Silvijas otrā oficiālā vizīte Latvijā, pirmā reize bija ļoti sen – 1992. gadā. Taču šo gadu laikā karaliskās ģimenes pārstāvji Latvijā viesojušies vairākas reizes – 2001. gadā uz Rīgas 800 gadu jubilejas svinībām ieradās karalis Kārlis XVI Gustavs, bet karaliene Silvija pērn apmeklēja Rīgā notiekošo starptautiskās organizācijas Mentor Latvija ikgadējo tikšanos, 2006. gadā Tukuma rajona Vānes pagasta Aizupē bāreņu un bez vecāku gādības palikušu jauniešu arodskolu Dzīvesprieks, kas tolaik atzīmēja desmit gadu pastāvēšanu, savukārt 1996. gadā viņa apmeklēja ar Zviedrijas atbalstu veidojamo bāreņu apmācības centru Dzīvības prieks Aizupē.

Rīgā notiks vairāki pasākumi, kas iekļaujas Zviedrijas karaliskajā nedēļā, no tiem vairāki domāti slēgtai publikai, taču ir padomāts arī par tautu, piemēram, no 27. līdz 31. martam kinoteātrī K.Suns notiks zviedru filmu festivāls, kurā sev ko noderīgu varēs atrast gan bērni, gan pusaudži, gan pieaugušie. Viens no programmas īpašajiem seansiem varētu būt pērn tapusī dokumentālā filma Vērotājs par Baltijas jūru un zviedru režisores Modas Nīkanderes 2009. gadā veidotā filma par latviešu fotogrāfi Intu Ruku. Viņas fotoizstāde Dzīves ceļi – ļaudis no Ziemeļiem, kurā fotogrāfe vēsta par piecām lauksaimnieku ģimenēm, nākamnedēļ būs aplūkojama Rietumu galerijā. Nedēļas ietvaros varēs aplūkot vairākas izstādes – Latvijas Fotogrāfijas muzejā vietu atradis novatorisks projekts Rāpošana apļos, Ziemeļvalstu ģimnāzijā būs skatāms zviedru un latviešu karikatūristu humoristisks un reizē nopietns redzējums par klimata pārmaiņām, savukārt Eiropas Savienības mājā būs aplūkojama izstāde Dzīves puzzle, kas mēģinās atbildēt uz ne pārāk vienkāršo jautājumu – ko sabiedrība var palīdzēt un kas ir cilvēka paša spēkos, lai veiksmīgāk apvienotu līdztiesību, vecāku lomas un darba dzīvi. Vairāki pasākumi veltīti inovācijām, notiks meistardarbnīca Gudrās dzīves tests, seminārs un diskusija par industriālo dizainu. Novārtā nav atstāti arī kulināro baudu cienītāji.

Sena, bet ne turīga

Monarhijas tradīcijām Zviedrijā ir jau vairāk nekā 1000 gadu ilga vēsture, šajā valstī valdījuši apmēram 60 karaļi. Bernadotu dinastija valda kopš 1818. gada, un šobrīd Eiropā nav dinastijas, kas tik ilgi bez pārtraukuma būtu atradusies tronī, tieši tāpat kā nav otra monarha, kuram būtu liegta jebkāda politiskā vara. Tā ir vienīgā monarhija Eiropā, kurai saskaņā ar valsts konstitūciju nav nekādu politisku funkciju. Lielākā daļa Eiropas monarhu ir arī valsts galvas, ar tiesībām izvēlēties personu, kura veido valdību, bet Zviedrijas karalim šādu tiesību nav. Lai gan tādas bija, kad pašreiz valdošais karalis Kārlis XVI Gustavs kāpa tronī – viņam bija būtiska politiskā vara, viņš parakstīja un izsludināja jaunos likumus valstī, bija valsts bruņoto spēku virspavēlnieks, bija tiesīgs nosaukt premjera vārdu, bet jau pēc pusotra gada valdīšanas stājās spēkā jaunā konstitūcija, kas paredzēja, ka visa valsts vara Zviedrijā ir parlamenta un valdības rokās. Karalim tika atstātas tikai ceremoniālas un reprezentatīvas funkcijas, un tās tiek skaidrotas kā kompromisa sekas, jo tolaik esot pastāvējis jautājums, vai Zviedrijā vispār nepieciešams saglabāt monarhiju, bet iepriekšējais karalis Gustavs VII Ādolfs esot spējis pārliecināt parlamentu. Šobrīd Zviedrijas karalis joprojām ir valsts galva, taču bez jebkādas varas. Viņš ik gadu septembrī atklāj Riksdāga darbu, un tā ir vienīgā reize gadā, kad viņam ļauts ieiet parlamenta ēkā. Valdības pārstāvji regulāri informē karali par notiekošo valstī. Bruņotie spēki valstī ir pakļauti valdībai. Karalis akreditē valstu vēstniekus un pārstāv savu valsti ārzemēs. Ik gadu Riksdāgs lemj par finansiālu nodrošinājumu karalim, kas viņam būtu nepieciešams savu funkciju veikšanai. Un, izrādās, Zviedrijas karalis ir viens no nabadzīgākajiem Eiropā – ik gadu tas saņem ap 12 miljoniem eiro, salīdzinājumam – Lielbritānijas karaļnama uzturēšana ik gadu izmaksāap 47 miljoniem eiro, Nīderlandes – ap 40 miljoniem eiro, Norvēģijas – 28 miljoni eiro.

Lai gan Zviedrijas karaliskajā ģimenē dēls princis Kārlis Filips piedzima kā troņmantnieks, saskaņā ar konstitucionālajām izmaiņām, kas stājās spēkā 1980. gadā un paredzēja, ka troņmantnieks ir pirmais jaundzimušais neatkarīgi no dzimuma, septiņus mēnešus vecais princis tobrīd zaudēja savas pirmtiesības uz troni. Starp citu, pirms pāris gadiem karalis Kārlis XVI izteicās, ka ar likuma izmaiņām nav apmierināts un uz Zviedrijas televīzijas jautājumu, vai viņš joprojām uzskata, ka likumā veiktās izmaiņas bijusi kļūda, atbildēja: «Protams. Tas ir vienkārši. Konstitucionāls likums, kas darbojas ar atpakaļejošu spēku, ir savāds». Interesanti, ka dažādi līdztiesības centieni kaut kādā posmā tomēr ir iestrēguši un joprojām ir saglabājušies daži ierobežojumi. Lai arī Zviedrijas Karalistes iedzīvotājiem ir ļauta ticības brīvība, karalim un karalienei ir jābūt evaņģēliski luteriskās ticības pārstāvjiem. Princesēm un prinčiem ir jāsaņem valdības atļauja precēties, citādi viņiem var atņemt tiesības mantot troni ar visām no tā izrietošām sekām. Un vēl – karalis bauda neaizskaramību, viņu nedrīkst saukt pie atbildības saskaņā ar krimināllikumu, bet var tikt izvirzīta apsūdzība saskaņā ar civiltiesībām.

Skandāli un labās ziņas

Ziņas par notikumiem Zviedrijas karaliskajā ģimenē tradicionāli ir itin bieži lasāmas medijos. Pēdējā laikā tās lielākoties ir bijušas priecīgas un patīkamas – nupat, 20. februārī, pasaulē nāca Zviedrijas karaļnama jaunākā atvase – princese Leonora, kuras vecāki princese Madelēna un britu–amerikāņu baņķieris Kristofers O’Neils salaulājās pērnā gada 8. jūnijā. Pērnā gada decembrī karaliene Silvija atzīmēja 70. dzimšanas dienu, bet karalis Kārlis XVI Gustavs – savas valdīšanas 40. gadadienu. Pirms diviem gadiem pasaulē nāca kroņprinceses Viktorijas pirmdzimtā – princese Estella.

Šie notikumi ir kā pozitīvs atsvars ne pārāk labajai publicitātei, kas pēdējos gados piemeklējusi Zviedrijas karaļnamu. Un starp tādiem niekiem kā braukšanas ātruma pārsniegšana, saderināšanās atsaukšana, nesamaksāšana par degvielu kādā degvielas uzpildes stacijā Norvēģijā ir daudz būtiskāki gadījumi. 2010. gadā klajā nāca Zviedrijas karaļa neoficiālā biogrāfija Kārlis XVI Gustavs: Monarhs pret paša gribu (Carl XVI Gustaf – Den motvillige monarken), kas ne tikai kļuva par dižpārdokli, bet sacēla arī pamatīgu skandālu. Grāmatā vēstīts par karaļa jaunību un kāpšanu tronī 27 gadu vecumā, arī par nepiedienīgiem soļiem no karaļa puses, ieskaitot dēku ar grupas Army of Lovers vadošo dziedātāju Kamillu Henemarku deviņdesmitajos gados, izklaidēšanos apšaubāmos klubos, no kuriem viens piederēja bijušajam ieslodzītajam. Protams, Zviedrijas karalis kategoriski noraidīja skandalozās apsūdzības. Tieši tāpat tika noraidīti mediju izvirzītie minējumi par Zviedrijas karalienes Silvijas tēva iespējamo saistību ar nacistiem, kad TV4 demonstrēja dokumentālo filmu Kalla Fakta, kurā tika atspoguļots plaši izplatītais stāsts, ka, no Brazīlijas atgriežoties Vācijā, Zomerlats 1939. gadā pārņēmis kādu ebrejiem agrāk piederējušu rūpnīcu, īstenojot nacistu politiku ebreju īpašumu atsavināšanā. Karalienes tēvs Valters Zomerlats nomira 1990. gadā, bet baumas par viņa iespējamo saistību ar nacistiem joprojām ir dzīvas. Plaši izplatīta ir teorija, ka 1934. gadā viņš esot pievienojies nacistu partijai. Karaliene Silvija tolaik asi kritizēja šo dokumentālo filmu, pat nosūtīja vēstuli toreizējam telekanāla ģenerāldirektoram Jānam Šērmanam un noliedza, ka viņas tēvs jebkad būtu bijis politiski aktīvs vai dienējis kādā militārajā struktūrā.

Lai kā arī bijis, pērn publiskotās aptaujas rezultāti liecina, ka vairākums zviedru tronī karaļa Kārļa XVI Gustava vietā labprātāk redzētu kroņprincesi Viktoriju. 70% vēlas, lai valstī arī turpmāk būtu monarhija, taču vairākums respondentu uzskata, ka pārmaiņas nāktu par labu. Uz jautājumu, vai viņi vēlas, lai karalis atteiktos no troņa un to nodotu savai meitai princesei Viktorijai, 23% atbildēja apstiprinoši, izsakot vēlēšanos šādu notikumu pieredzēt desmit gadu laikā, 20% vēlētos, lai tas notiktu jau tuvāko piecu gadu laikā, bet 17% zviedru Viktorijas kļūšanu par karalieni labprāt pieredzētu, «cik ātri vien iespējams».