Saeima ceturtdienas pēc garām debatēm otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Darba likumā, kas darba sludinājumā aizliedz norādīt nepieciešamību pēc konkrētas svešvalodas prasmes, izņemot gadījumus, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai.
Tika iesniegti priekšlikumi darba devējam aizliegt pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana, kā arī aizliegt darba līgumā ietvert šādas prasības. Taču šīs ieceres deputāti ar nelielu balsu pārsvaru neatbalstīja.
Likumprojekts Saeimai vēl būs jāskata trešajā lasījumā. Priekšlikumus likumprojektam var iesniegt līdz 25.maijam.
Deputātu asas un ilgas diskusijas izraisīja tieslietu ministra Gaida Bērziņa (VL-TB/LNNK) priekšlikums papildināt Darba likumu ar normu, ka darba līgumā neietver pienākumu darbiniekam pārvaldīt konkrētu svešvalodu, ja tā nav nepieciešama darba pienākumu veikšanai.
Tomēr Saeima šo priekšlikumu neatbalstīja. "Pret" balsoja 44 deputāti - no "Saskaņas centra" (SC), Reformu partijas, kā arī neatkarīgie deputāti un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāts Rihars Eigims. Atturējās Saiemas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) un deputāti Jānis Lāčplēsis (V), Jānis Klaužs (ZZS) un Juris Viļums (RP), bet "par" balsoja 41 deputāts no nacionālās apvienības "Visu Latvijai"-"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK (VL-TB/LNNK), "Vienotības", ZZS un viens neatkarīgais deputāts.
Deputāte Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) uzsvēra, ka priekšlikuma atbalstīšana novērstu divvalodību lielākajās pilsētās un neliktu jauniešiem, kuri skolās krievu valodu nav apguvuši, izbraukt no valsts. Mūrniece uzskata, ka Latvijā diskriminācija darba tirgū izpaužas kā latviešu jaunās paaudzes diskriminācija, un jaunieši, kuri skolās ir mācījušies angļu, vācu, dāņu, norvēģu, franču un citas valodas, sakravā koferus un izbrauc no valsts.
Arī Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK) uzsvēra, ka pamatotas prasības pēc valodu zināšanām var būt, savukārt nepamatoti to pieprasīt nevar. Deputāte Rasma Kārkliņa (V) arī norādīja uz nepieciešamību novērst to, ka ļoti bieži darba līgumos "aiz inerces" parādās nepamatotas valodas prasības.
Savukārt Vitālijs Orlovs (SC) sacīja, ka par visiem priekšlikumiem Darba likumā bija karstas debates Sociālo un darba lietu komisijā, bet šis priekšlikums netika atbalstīts. Orlovs norādīja, ka "darba devējs nav muļķis un nevar prasīt no darbinieka to, ka viņam nebūs vajadzīgs darba pienākumu izpildes". Turklāt šāda priekšlikuma atbalstīšana varētu nākotnē izraisīt to, ka nevarēs pieprasīt arī citas zināšanas.
Arī deputāte Elīna Siliņa uzskata, ka, aizliedzot prasīt svešvalodu zināšanas, tiek diskriminēti darba ņēmēji, kuri zina vairāk valodu, turklāt nepieciešams saglabāt darba devējiem izvēlēties darbiniekus ar nepieciešamajām zināšanām. Savukārt valoda esot jāsaglabā galvā un sirdī.
Vjačeslavs Dombrovskis (RP) arī aicināja šo priekšlikumu neatbalstīt. Viņš arī akcentēja, ka debatēs tiek runāts par krievu valodu, kamēr priekšlikumā teikts par svešvalodām. Viņš uzskata, ka šāda divu sabiedrības daļu cīņa savā starpā ir "ceļš uz nekurieni", tāpēc nepieciešams rast kompromisu. Likumprojekta autori anotācijā atzīst, ka grozījumi izstrādāti, lai pārtrauktu krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju.
Likumprojekta autori norāda, ka Latvijas darbaspēka tirgū arvien biežāk vērojama situācija, ka darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasītas noteiktas svešvalodas, visbiežāk krievu, zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem.
Pēc statistikas datiem, septiņās lielākajās Latvijas pilsētās dzīvo puse no valsts iedzīvotājiem, bet tikai 40% no tiem ir latvieši. Līdz ar to tur pastāv pilnīga krievu valodas pašpietiekamība, it sevišķi privātuzņēmumos. Šādā situācijā darba devēji vai nu brīdī, kad pieņem darbinieku darbā, vai arī pēc pieņemšanas darbā kā obligātu pieprasa krievu valodas prasmi, jo vairākums viņu klientu un arī vairākums strādājošo ir krieviski runājošie.
Savukārt Latvijas novados un mazpilsētās latviešu īpatsvars ir 75%, Kurzemē un Vidzemē pat 90%, un nav reālas nepieciešamības mācīties, zināt un lietot krievu valodu, norāda izmaiņu autori. Šo novadu un pilsētu pašvaldības pat teorētiski nespējot nodrošināt skolas ar pietiekamu skaitu krievu valodas skolotāju, ja skolēni, piemēram, vācu valodas vietā gribētu mācīties krievu valodu. Skolās ar latviešu mācību valodu 16 gadu laikā tikai aptuveni 35% skolēnu kā svešvalodu ir apguvuši krievu valodu.
Darbaspēka tirgus Latvijas lielākajās pilsētās, kur ir salīdzinoši mazāks bezdarbs un augstāks dzīves līmenis, noteicoši pieprasa ne tikai latviešu, bet arī krievu valodas zināšanas. Līdz ar to absolūtais vairākums krieviski nerunājošo Latvijas iedzīvotāju nevar strādāt ļoti daudzos privātuzņēmumos, kā arī daudzās valsts iestādēs, ja attiecīgajā reģionā krieviski runājošo klientu skaits ir kritiski liels.
Tādējādi Latvijas darbaspēka tirgus prasībām vislabāk ir piemērojušās skolas ar krievu mācību valodu, kurās pamatā tiek mācīta krievu, latviešu un angļu valoda. Savukārt skolās ar latviešu mācību valodu māca vispirms latviešu, angļu, vācu un tikai tad krievu valodu. Šis modelis ir vairāk piemērots darbaspēka eksportam uz Angliju, Īriju, ASV, Vāciju un citām valstīm, kurās lieto angļu vai vācu valodu. Latvijas lauku jauniešiem dodoties darba meklējumos uz ārvalstīm, Latvijas valodas telpa tiek vēl vairāk rusificēta, uzskata likuma izmaiņu autori.