Latvija ir pirmajā vietā Baltijā pēc bērnu mirstības perinatālajā periodā (no 22.grūtniecības nedēļas līdz 6. pēcdzemdību dienai), liecina ar Rīgas Dzemdību nama speciālistu līdzdalību tapis pētījums "Izglābsim 100 bērnus".
2010.gadā Latvijā bija vidēji 8,2 bērnu nāves gadījumi uz 1000 jaundzimušo, kamēr Igaunijā - 5,8 gadījumi, bet Lietuvā – 6,5 gadījumi. 2011.gadā Latvijā šis rādītājs ir palielinājies jau līdz 9,3 gadījumiem.
Pētījumā secināts, ka nepilnības medicīniskajā dokumentācijā traucē analizēt perinatālās mirstības iemeslus. Nereti "mātes pasē" nav reģistrēti visi izmeklējumi, bet informācija "neseko" līdzi grūtniecei uz vairākām institūcijām vai pie ārstiem. Tāpat pastāv atšķirības starp Rīgu un citiem Latvijas novadiem, piemēram, izredzes nomirt bērnam no Saldus rajona ir 4,16 reizes augstākas nekā bērniem no pārējās Latvijas, savukārt Rīgā dzimušam bērnam iespēja nomirt ir 0,7 reizes mazāka.
Pētījumā norādīts, ka sliktāka pakalpojumu pieejamība būtiski palielina mirstības risku. Pētījuma dati atklāj, ka 32% gadījumu no pētījumā analizētajiem, sievietes ne reizi nebija veikušas ultrasonogrāfiju, bet vienu reizi tas tika darīts 17% gadījumu. Šie rādītāji, kā arī dati par mātes paradumiem, dzīves apstākļiem, izglītības saistību ar perinatālās mirstības rādītājiem norāda, ka nepieciešams papildu atbalsts arī no labklājības sistēmas – sociālais darbs ar grūtniecēm, speciālistu pieejamības nodrošināšana, kā arī informēšana un izglītošana par grūtniecības norisi un iespējamajiem sarežģījumiem, norāda pētījuma autori.
"Būtiski ir saprast, ka šie rādītāji nav negrozāmi, un to mainīšanai nav nepieciešams milzīgs ieguldījums – jau esošajā sistēmā iespējams sakārtot daudzas lietas, kas mazinātu bērna bojāejas iespējas perinatālajā periodā," atzīst viena no pētījuma autorēm, Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga.
Viņa uzsver, ka svarīgi ir izglītot un informēt topošās māmiņas, lai tās pilnvērtīgi varētu sekot bērniņa labsajūtai. Pētījuma ietvaros jau izstrādāti arī ieteikumi dzemdību namu darbības uzlabošanai, tāpat diagnostikas pilnveidei. Vienlaikus nedrīkstot arī aizmirst par ārstu un personāla kvalifikācijas nemitīgu paaugstināšanu, secināts pētījumā.