Par nepieciešamību līgumu lauzt nav ne mazāko šaubu - Latvijas valstij tas ir ļoti neizdevīgs. Vitronic Baltica un partneri (Vitronic), iespējams, domājot tikai par savu peļņu, nevis par līguma ar valsti pildīšanu, tā arī nepapūlējās paredzētajos termiņos uzstādīt uz Latvijas ceļiem 160 stacionāros fotoradarus. Vienlaikus pastāv pamatotas šaubas par to, vai valstij patiešām jāatpērk no V-Traffic uzņēmuma tā rīcībā šobrīd esošie fotoradari. Manuprāt, šāds solis būs nepareizs pašos pamatos, jo bijušais Vitronic savu darbību balstīja shēmā, kāda nav pieņemama, skatoties no valsts un sabiedrības interesēm. Valsts mērķis ir satiksmes drošības palielināšana un negadījumu skaita samazināšana, nevis budžeta papildināšana, izmantojot pārvietojamos radarus, kā to vēlējās darīt Vitronic.
Arī pārvietojamie radari, protams, uzlabo ceļu satiksmes drošību, tomēr, atšķirībā no stacionārajiem, ievērojami palielina ieņēmumus no soda naudām, kas valsts gadījumā nedrīkst būt fotoradaru ieviešanas mērķis. Un tā kā vairāk nekā puse V-Traffic rīcībā esošo fotoradaru ir tieši pārvietojamie, valstij tie vienkārši nav vajadzīgi - gan tādēļ, ka neatbilst tās stratēģiskajiem mērķiem, gan tādēļ, ka ilgākā laika posmā tie, visticamāk, radīs ievērojamas problēmas VP, kurai nāksies šos radarus apkalpot.
Jāatceras, ka Ceļu policijā jau tāpat trūkst cilvēku un nevar viņiem uzkraut pienākumu nodarboties ar pārvietojamo radaru uzraudzīšanu - darbinieki būs jāatsauc no citu pienākumu pildīšanas, un tie nebūs viens vai desmit cilvēki. Tāpat neatbildēta paliek virkne vēl citu jautājumu - piemēram, ar kādām automašīnām pārvadāt pārvietojamos radarus. Policijai specializētu automašīnu nav, un tas nozīmē, ka arī tās nāksies atpirkt no bijušā Vitronic. Pēc tam izrādīsies, ka trūkst vēl kāds aprīkojums, programmatūra, un tā tas turpināsies līdz bezgalībai.
Svarīgi arī saprast, ka fotoradaru uzstādītājs nav nekāda sistēmiskā banka, kurai bankrotējot ciestu visa nozare un tautsaimniecība. Tāpēc, manuprāt, valstij nav kaut sakostiem zobiem, bet jāglābj dažu cilvēku neveiksmīgs bizness. Un, ja uzņēmumam pietiek nekaunības runāt par Latvijas sūdzēšanu tiesā, valstij beidzot jāsaņemas un pašai jāiesūdz tas tiesā - lai šādi draudētāji vienreiz saprastu, ka noslēgtie līgumi ir jāpilda.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir skaidrs, ka šajā gadījumā tā dēvētā publiskā un privātā partnerība ir izrādījies slīcināms kucēns - pārāk atšķirīgas ir sabiedrības un privātuzņēmēju intereses. Tādēļ turpmāk ar fotoradaru uzstādīšanu - stacionāro radaru un radaru vietās, kur ir dzīva satiksme un gājēju plūsma, tajā skaitā pie mācību iestādēm - manuprāt, jānodarbojas Ceļu satiksmes un drošības departamentam (CSDD) sadarbībā ar pašvaldībām, kuras vislabāk pārzina situāciju uz vietas.
Iesākumā jāiegādājas neliels skaits stacionāro radaru, bet pēc tam darbība jāpaplašina, izmantojot noteiktu daļu iekasēto soda naudu. CSDD ir pelnoša iestāde, un, ņemot vērā tās darbības specifiku, ir tikai loģiski, ka tā savus ieņēmumus novirza ceļu satiksmes drošības uzlabošanai. Tas arī ļaus noteikt nepieciešamo radaru skaitu - ja soda naudas samazināsies, tad esošo radaru skaits ir pietiekams un jaunu iegāde nav nepieciešama.
Savukārt, kas attiecas uz V-Traffic, tad no šī uzņēmuma jāatpērk vienīgi tās stacionāro radaru izvietošanas vietas, kas ir nodotas ekspluatācijā un kur atrisināti visi nepieciešamie juridiskie jautājumi. Ne mazāk svarīgs priekšnoteikums arī ir, lai radara izvietošanas punkts atrastos vietā, kur fotoradara esamība reāli palīdz uzlabot satiksmes drošību un kalpo cilvēkiem, nevis kārtējo reizi ir noslēpts krūmos, lai kļūtu par naudas izsūcēju no autovadītājiem.