15. novembrī galīgajā lasījumā Saeimā plānots pieņemt 2013. gada valsts budžetu. Kas slēpjas aiz makroekonomikas cipariem – 1,4% budžeta deficīta, 3,7% IKP pieauguma, 2% inflācijas?
Kāpēc, pēc premjera teiktā, Latvijas ekonomikā turpinoties stabilai izaugsmei, tik minimāli tiek celts ar nodokļiem neapliekamais minimums un citādi atbalstīti trūcīgākie? Kā ar šo budžetu nodrošināsim ekonomikas izrāvienu, un kādas jūtamas pārmaiņas tas nesīs sabiedrībai, Neatkarīgās intervija ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru (Vienotība).
– Amatpersonas nemitīgi uzsver, ka 2013. gada budžets būs pirmais pēc vairākiem gadiem, kas veidots bez starptautisko aizdevēju uzraudzības, dēvē to par neatkarības budžetu. Ko tādu esam tajā ietvēruši, kam aizdevēji nebūtu piekrituši, kas ir būtiski atšķirīgs no aizdevēju kontrolētā?
– Varbūt aizdevēji nepiekristu tādam ekonomikas pieaugumam, kādu prognozējam – 4% apmērā. Par šo rādītāju varētu būt strīdi. Ja mēs būtu sadarbības programmā, viennozīmīgi, nevarētu pazemināt nodokļus, IIN par 1% no nākamā gada un kopumā trīs gados 5%. Pārējās pozīcijas nebūtu apšaubītas, varbūt nedaudz citādi strukturētas. Arī aizdevēji uzskatīja, ka jāturpina reformas valsts pārvaldē, domājot gan par atalgojuma paaugstināšanu, gan darba efektivitāti. Pašreizējās atalgojuma sistēmas dēļ valsts pārvaldē ir radies 20–30% darbinieku iztrūkums ministriju centrālajos aparātos. No tā cieš kvalitāte, normatīvo aktu, likumprojektu izstrāde. Nozīmīgs līdzekļu pieaugums ir medicīnai, demogrāfijai.
– Tad jau sanāk, ka valsts pārvaldē bijusi tikai algu un štatu griešana, nevis reforma pēc būtības.
– Ir vienotā atalgojuma sistēma, kuras ietvaros jāstrādā. Tā ir veidota ar tik līdzekļiem, cik valstij pieejami. Bet nav tā, ka nekas nav reformēts. 2006., 2007. gadā mūsu pārvalde bija gandrīz divreiz lielāka nekā Lietuvā, Igaunijā gan absolūtajos skaitļos, gan rēķinot uz iedzīvotāju skaitu. Pašlaik esam ļoti līdzīgās pozīcijās gan izmaksu ziņā no IKP, gan darbinieku skaita ziņā uz iedzīvotāju skaitu, gan strukturāli. Ieņēmumu ziņā esam atgriezušies visaugstākajā līmenī, bet mūsu problēma ir tā, ka izdevumos mums ir pusmiljons pensijām klāt un 300 miljoni valsts ārējā parāda apkalpošanai. Katru gadu samaksāsim pusotru augstākās izglītības budžetu bankām procentos.
– Nākamgad paredzēts ieņēmumu palielinājums 133,1 miljons latu, izdevumu palielinājums – 146,8 miljoni – tēriņi tomēr pieaug vairāk nekā ieņēmumi. Valsts prezidents Andris Bērziņšpaudis, ka «vajadzēja būt vēl taupīgākiem». Varējām vēl ietaupīt?
– Naudu nedrīkst arī par daudz taupīt. Manuprāt, nākamo trīs četru gadu pieaugums jānovirza atalgojumu sistēmai. Jāpanāk konkurētspēja ar Baltijas valstīm ne tikai nodokļos, bet arī algās – vidējās algas, valsts pārvaldē, sabiedriskajā sektorā strādājošo algas, tostarp pedagogiem, mediķiem. Šogad neizdevās tās palielināt, bet, domāju, no 2014. gada tās jāpaaugstina būtiski. Nedrīkstam to darīt ļoti strauji, lai nebūtu neveselīga konkurence privātajam biznesam, bet pakāpenisks algu pieaugums ir ļoti nepieciešams. Tāpēc neredzu, kur mēs vēl varētu ekonomēt. Budžeta izdevumi pieaug arī objektīvi – to paģēr valsts parāda apkalpošana, no kā nevaram izvairīties; maksājumi Eiropas Savienībai, kas palielinās proporcionāli IKP pieaugumam. Šie divi gadi ir pēdējie Eiropas fondu apguvē, līdz ar to jāparedz līdzfinansējums visām atlikušajām summām, lai nepazaudētu fondu naudu.
– Budžeta projektam, arī vidēja termiņa budžetam 2013.–2015. gadam saņemti aptuveni 500 priekšlikumu, no kuriem jums jāatsijā jēdzīgākie. Kāda ir valdības, Finanšu ministrijas (FM) iecietības robeža, līdz kurai ļaus Saeimai budžetu grozīt, palielināt izdevumus?
– Valdība veido budžetu, bet Saeima to apstiprina, pēdējais balsojums ir mūsu.
– Lielas atkāpes no valdības iesniegtā jau parasti nav.
– Citus gadus ir bijis ļoti dzelžaini, tagad budžeta grozījumos varbūt tika pieļautas kādas vaļības, bet arī bez tām neiztikt, jo politika nekrīzes apstākļos ir tomēr diskusiju, pierādīšanas māksla. Ja cilvēks var pamatot savu priekšlikumu, ir samērā grūti to noraidīt, ja tas iekļaujas kaut kādos rāmjos. Piemēram, budžeta grozījumos valdība lēma, ka atbalstīs vienreizējus piešķīrumus, nevis tādus, kas automātiski palielinās nākamā gada bāzi, tādējādi visi priekšlikumi, kas bija ārpus šā rāmja, tika atsijāti, pārē
jie – vērtēti. Arī tagad budžeta rāmī ietilpstoši priekšlikumi tiks vērtēti. Man ne ar vienu nav bijušas sarunas par kādu konkrētu ciparu, ko Saeima var vai nevar atļauties.
– Vai tad koalīcijā nav vienošanās par miljona latu sadalīšanu Saeimā, pa 250 tūkstošiem katrai koalīcijas frakcijai?
– Esmu par to dzirdējis, bet iesniegtajos priekšlikumos pieprasījumi ir stipri virs miljona. Tad jau sanāk, ka nav tādas vienošanās.
– Kaut ko jau atsijās.
– Būs interesanti pavērot, cik pēc valdības sēdes tad no šiem Saeimas priekšlikumiem paliks, vai būs miljons, vai nebūs.
– Pats taču teicāt, ka Saeimai pieder pēdējais vārds.
– Ja ir vienošanās, tad miljons būs no valdības, ja būs vairāk vai mazāk, tad sanāk, ka šādas vienošanās nav.
– Olšteina sešniekam jau esot priekšlikums atbalstīt BMX trases būvi Valmierā.
– Olšteins nav Vienotība.
– Ir koalīcija.
– Šādas trases izmaksas būtu vairāk nekā 400 000 latu. Tātad seši deputāti jau būs iztērējuši teju pusi no miljona. Nav tik strikta vienošanās bijusi! Ir gan izpratne no valdības, ka ir nepieciešams atbalstīt kādus deputātu priekšlikumus, jo arī deputāti ikdienas darbā sastopas ar dažādām problēmām un ne visur valdība var izbraukāt un ieraudzīt visas vajadzības.