Anastasija Ļeonova: Visu var iemācīties 1

Anastasija, saki, lūdzu, kas Tu esi pēc profesijas un kur strādā?

Esmu kultūras pasākumu rīkotāja Daugavpils Latviešu kultūras centrā, esmu tā, kas no paša sākuma un līdz beigām nodarbojas ar pasākumu organizēšanu un dažreiz pat vadīšanu.

Tu esi viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri atraduši darbu savā specialitātē un darbs sagādā baudu, pastāsti, kā Tu saprati, ka kultūras joma ir tavs lauciņš, kurā Tu gribētu sevi realizēt?

Jau skolā es zināju, ka vēlos strādāt kultūras jomā. Kā es to sapratu? Laikam, izslēdzu visu pārējo – es droši zināju, ka nebūšu matemātiķis, nebūšu ķīmiķis vai mediķis, es ļoti cienu šo profesiju pārstāvjus, bet tas nav mans. Savukārt kultūra ir dzīvs organisms, kas nepārtraukti mainās, šajā jomā nekad nav garlaicīgi, jo katrs pasākums ir īpašs un katrs process – kaut kas jauns. Bieži vien redzu skatītāju zālē jaunas sejas, un saņēmu pozitīvās emocijas, kad pēc pasākuma pienāk, lai pateiktos, lai pastāstītu, ka viss bija labi un skaisti. Tādēļ īpaši patīk strādāt ar bērniem. Piemēram, pēdējā pasākumā – Ziemassvētku eglītes iedegšanā – bērnu prieks un pārsteiguma moments, skatoties uz eglīti, man tas bija brīnums, kuru biju radījusi pati. Skolas gados piedalījos dažādos pasākumos – dziedāju korī, dejoju, darbojos skolas avīzē... Tāpēc arī turpmāk gribēju atrast vietu, kur varētu sevi realizēt, kur neesmu ielikta rāmjos. Matemātika ir precīza zinātne, bet šeit varu fantazēt un radīt.

Anastasija, pastāsti, kur esi ieguvusi izglītību un kā noderēja augstskolā iegūtās zināšanas?

Nevēlos kritizēt mūsu izglītības sistēmu, bet uzskatu, ka cilvēks pats veido sevi. Esmu studējusi Kultūras akadēmijā, jo mani saistīja šīs augstskolas piedāvātā programma, diemžēl, nekā tamlīdzīga Daugavpilī nebija. Vai viss noderēja? Nē. Esmu pielietojusi kādus desmit procentus no augstskolā iegūtā, kaut arī mēs daudz ko apguvām.

Pastāsti, lūdzu, kāpēc atgriezies no Rīgas, kur ieguvi izglītību un varēji daudz vieglāk atrast darbu, nekā Daugavpilī?

Vienmēr vēlējos atgriezties Daugavpilī, varbūt manas ietiepības dēļ, jo vēlējos atšķirties no visiem, es nevēlējos palikt Rīgā, kaut arī nodzīvoju tur četrus gadus. Esmu pret visiem zināmu viedokli, ka tikai Rīgā ir perspektīvas, tā nav tiesa, tas ir atkarīgs no cilvēka. Ja ir vēlme, var sasniegt visu, būs daudz jāstrādā, bet tas ir iespējams. Daugavpilī jūtos kā mājās, es mīlu apkārt esošos cilvēkus, man patīk pastaigāties pa pilsētu un sasveicināties ar paziņām, nevis steigā pārvietoties pa Rīgas ielām un nevienu neredzēt.

Anastasija, būtu interesanti uzzināt, kā Tu meklēji darbu?

Sakarā ar to, ka neesmu no Daugavpils, bet no rajona, sākumā darbu meklēju tur, taču drīz sapratu, ka tas ir sarežģītāk, nekā pilsētā. Sapratu, ka rajonā baidās no jauniešiem, jo viss ir iekomplektēts un pieredzējušie darbinieki baidās, ka nāks kāds jaunietis ar labu izglītību, ambīcijām un ieņems viņu vietu. Vasaras laikā nemeklēju darbu savā specialitāte, gribēju vienkārši piestrādāt. Man ieteica aiziet uz Latviešu kultūras centru un direktore, kuru es uzskatu par ļoti atsaucīgu cilvēku, teica, ka es varu mēģināt sevi realizēt Latviešu kultūras centrā. Es pamēģināju, un rezultāts mums abām patika... Manuprāt, ļoti svarīgi meklēt savu vietu, dažreiz jābūt uzstājīgam, jāstāsta, ko tu vari izdarīt, bet ja nevari, tad iemācīsies. Visu var iemācīties.

Pastāsti nedaudz, ar kādām grūtībām Tu saskaries savā jomā un kā tiec galā?

Biju gatava tam, ka, strādājot kultūras jomā, nekad nenopelnīsi pietiekami daudz naudas, Latvijā tas nav iespējams. Diemžēl pastāv viedoklis, ka kultūras darbinieki nestrādā, viņiem katru dienu ir svētki, tāpēc viņi tikai izklaidējas. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies. Zināju arī, ka privātā dzīve aizies trešajā vai ceturtajā plānā, jo svētkos būšu darbā, tāpēc, ja kopīgi atpūtīsimies, tie nebūs svētki.

Anastasija, kas palīdz tikt galā ar dažādām grūtībām?

Lielu paldies vēlos teikt kolektīvam, jo Latviešu kultūras centrā strādā ļoti labs kolektīvs, no kura var mācīties un neviens neatteiks palīdzībā, dos padomu. Sākumā daudz ko nezināju un nebija ne jausmas, kam varētu pajautāt, kolēģi sniedza padomus, palīdzēja, pārbaudīja. Esmu ļoti apmierināta, ka strādāju šajā kolektīvā, tajā strādā ļoti labi, sirsnīgi cilvēki. Uzskatu, ka kvalitatīvus kultūras pasākumus var rīkot tikai labi cilvēki.

Un pēdējais jautājums – saki, lūdzu, Tavuprāt, tas, ka iekārtojies darbā, kurā jūties labi, ir veiksme vai norma un tā arī vajadzēja būt?

Vispār parasti man veicas, neskatoties uz to, ka gadās arī kritumi, kā mums visiem. Es daudz ieguldu darbā, bet arī atdeve ir liela. Nevaru teikt, ka tam bija tā jānotiek, jo es ļoti centos. Es vienmēr izvēlos mērķi, un tad, mokot sevi, tuviniekus un draugus, to sasniedzu.