Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām Itālijā palikuši tikai nepilni divi mēneši, taču neskaidrību joprojām netrūkst - pati galvenā no tām, protams, attiecas uz politikas veterāna Silvio Berluskoni vēlmi ceturto reizi pēc kārtas iekāpt vienā un tajā pašā upē jeb sēsties premjera krēslā.
Taču daudz lielāku uzmanību derētu pievērst pašreizējā valdības vadītāja Mario Monti rīcībai - viņš paziņojis, ka vēlēšanās nekandidēs, ar konkrētām partijām nesaistīsies, taču, ja politiskie spēki, kas atbalsta reformu kursu, aicinās viņu par premjeru, labprāt piekritīs.
Pirmssvētku laiks Itālijā bija notikumiem bagāts. Pēc tam, kad Berluskoni Tautas brīvības partija tomēr atteicās no nodoma vilcināt budžeta pieņemšanu, tehniskais premjers Monti pēc 13 mēnešu darba paziņoja par savu demisiju, bet prezidents Džordžio Napolitano atlaida parlamentu. Visticamāk, ka vēlēšanas tiks rīkotas nākamā gada 24. un 25. februārī, un parlamenta atlaišana uztverta kā starta šāviens priekšvēlēšanu kampaņai.
Pat neraugoties uz to, ka katoļticīgajā Itālijā Ziemassvētki ir vieni no svarīgākajiem svētkiem, avīzes pārpludinājuši komentāri par spēku samēru pirms gaidāmajām vēlēšanām.
Pats zīmīgākais ir tas, ka pirmais aktīvu kampaņu izvērsis tieši tas cilvēks, kurš pašās vēlēšanās nekandidēs - proti, Monti. Bijušajam eirokomisāram, kurš pēdējā gada laikā izpelnījies Briseles un ES vadošo valstu līderu uzslavas un nodrošinājies ar daļas Itālijas lielrūpnieku atbalstu, tas arī īsti nav vajadzīgs, jo viņš jau tāpat ir parlamenta loceklis, jeb senators uz mūžu (Itālijā joprojām pastāv šāds atavisms).
Taču savu reformu programmu Monti jau paspējis deklarēt un solījis, ka labprāt uzklausīs to partiju, kurām ir līdzīga vīzija par Itālijas nākotni, piedāvājumu. Taču - nevis pirms vēlēšanām, kā tas notiek normālā politiskā sistēmā, bet tikai pēc tām!
Ko Monti ar to vēlējies pateikt? To, ka partiju sistēma sevi ir pilnībā izsmēlusi, un neraugoties uz vēlēšanu rezultātiem situācija, ka valsti vada tehniska (tātad, ar politiskajiem spēkiem nesaistīta) valdība, tagad tiks uztverta kā vispārpieņemta prakse? Ja tā, tad Itālijai pienācis pēdējais laiks atteikties no proporcionālās balsošanas sistēmas, tā vietā ieviešot vienmandāta apgabalos, kuros var kandidēt ikviens, neatkarīgi no tā, vai ir kādas politiskās partijas biedrs, vai nav.
Šķiet gan, ka tiktāl Monti nav aizdomājies, un viņa paziņojums par gatavību ieņemt premjera amatu saistīts ar citiem apsvērumiem. Pirmais no tiem būtu vēlme maksimāli samazināt varbūtību, ka skandalozais Berluskoni atkal varētu tikt premjera krēslā. Socioloģiskās aptaujas gan liecina, ka šāda iespējamība ir ļoti maza, jo Berluskoni labējie centristi popularitātes ziņā zaudē ne tikai Pjēra Luidži Bersani vadītājiem kreisajiem centristiem, bet arī komiķa Bepes Griljo izveidotajai Piecu zvaigžņu kustībai, kas sevi pozicionē kā spēku, kas vērsts pret valdošo eliti.
Taču vēsture liecina, ka Berluskoni piemīt apbrīnojama spēja atdzimt kā fēniksam no pelniem un, pateicoties savam valdzinājumam, mobilizēt elektorātu, kuram Monti taupības politika īsti neiet pie sirds. Ir skaidrs, ka centristi, par savu karogu izvēloties Monti, var atšņāpt šā elektrorāta mērenāko daļu, kopā pretendējot uz aptuveni 15% balsu.
Ar to, protams, nepietiek, lai nodrošinātu Monti premjera amatu, taču labvēlīgas apstākļu sakritības gadījumā viņš var izrādīties nopietns konkurents Bersani, kura partijai uzvara vēl ne tuvu nav garantēta. Un, veidojot koalīciju, kā saprotams, pastāv iespēja, ka priekšroka tiks dota kandidātam, kurš jau uzsācis reformu realizēšanu.
Monti lielākā priekšrocība ir tā, ka viņš šajā spēlē neko nevar zaudēt. Viņa vārda neiekļaušana kādas partijai vai alianses listē, nozīmē, ka politiskie pretinieki līdzšinējā premjera vārdu kampaņas laikā faktiski nevarēs locīt, jo viņš taču formāli nav saistīts ne ar vienu no partijām. Ir skaidrs, ka šāda rīcība kropļo priekšvēlēšanu cīņu kā tādu, taču tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Monti stratēģija var izrādīties ļoti veiksmīga.