Pēc sēdes Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kurā tika skatīti Latvijas Ārstu biedrības piedāvātie grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL), kuri paredz turpmāk smēķēšanu bērna klātbūtnē uzskatīt par fiziku vardarbību, biju spiesta padziļināti pārdomāt grozījumu būtību un jēgu.
Pilnīgi jauns koncepts. Un kāpēc nē? No vienas puses arī man kriminālsods par smēķēšanu bērna klātbūtnē varētu likties nesamērīgs vai vismaz diskutējams jautājums, jo mūsu sabiedrībā nav pieņemts uz smēķēšanu raudzīties kā uz īpašu kaitējumu. Piemēram, brāķētu medikamentu partiju, no kuriem var gadīties kāda neliela liga, vai nepareizi uzglabātas zivis, kas izraisa vemšanu tūristiem, mēs uzskatām par tik tiešu kaitējumu veselībai, lai izrautu tās ārā no apgrozības, rakstītu avīzēs un izmaksātu kompensācijas, savukārt, smēķēšanu uzskatām par vienkārši netikumu, kas ir mūsu cilvēktiesības. No otras puses - zinātnē balstīto pētījumu atziņas par smēķēšanas, t.sk. pasīvas smēķēšanas ietekmi uz veselību nepārprotami norāda, ka smēķēšana varētu tikt uzskatīta par fizisku vardarbību. Vēl jo vairāk, ja tas skar bērnus.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) vardarbību pret bērniem definē šādi: "Vardarbību pret bērnu veido visas fiziskās un/vai emocionālās cietsirdības (nežēlības), seksuālās vardarbības novārtā pamešanas vai nolaidīgas izturēšanās vai komerciālas vai savādākas ekspluatācijas formas, kas var izraisīt reālu vai potenciālu kaitējumu bērna veselībai, dzīvībai, attīstībai vai pašcieņai, bērnam atrodoties atbildības, uzticēšanās un/vai varas attiecību kontekstā" (1999). Pēc šī definējuma ir pilnīgi skaidrs - ja bērnam, piemēram, vecāku smēķēšanas rezultātā iestājas astmas lēkme, viņš saslimst ar leikozi vai nomirst ar zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu - tas ir traktējams kā vardarbība pret bērnu. Tomēr PVO definīcija vēl neparedz sekas tam, kā valsts soda šo vardarbību pret bērnu, kādus preventīvus pasākumus veic likumdošanā, lai to nepieļautu.
LR tiesiskajā regulējumā vardarbība pret bērnu tiek definēta BTAL sadaļā "Likumā lietotie termini", kurā vardarbību definīcijas tika iekļautas 2000.gada 11.aprīlī. Atliek tikai minēt - kāpēc tās neatspoguļo pilnu apstākļu spektru, kuru piedāvā PVO savā definīcijā. Pilnīgi skaidri mēs iestājamies pret sišanu un dedzināšanu ar cigareti, ļoti skaidri apzināmies emocionālās vardarbības graujošo ietekmi (lai gan ne visi vecāki ir tik izglītoti, lai atšķirtu audzināšanas metodes no emocionālas vardarbības un skaidra atbildība likumos nav paredzēta), nerunājot nemaz par seksuālo vardarbību. Smēķēšanu gan nevar nosaukt par apzināta spēka pielietojumu, kā norādīts fiziskas vardarbības definīcijā. Smēķēšanu nevar piedēvēt arī emocionālajai vardarbībai (bērns domā, ka mamma var nomirt, jo pīpē), jo, ir jāizraisa kādas konkrētas sekas, lai piemērotu atbildību par to. Tomēr viens no visām šīm definīcijām ir pilnīgi skaidrs - ja kaut kas kaitē bērna veselībai vai dzīvībai, tas tiek traktēts kā vardarbība. Un smēķēšana tāda nepārprotami ir.
Komisijā diskusijas par kriminālatbildību iedzina mūs zināmā strupceļā. Tādēļ sevišķi svarīgi bija izvērtēt - kas tieši rakstīts Krimināllikumā. Šajā likumā par krimināli sodāmiem, attiecībā uz vardarbību pret bērniem, tiek atzīti nodarījumi, kas izraisa ilgstošus veselības traucējumus (126.un 130.pants), nepilngadīgā iesaistīšana nemedicīniskā ārstniecības vai citu līdzekļu (kāpēc lai ne tabakas?) lietošanā, kas nav narkotiskas vai psihotropas vielas, bet izraisa apreibumu (173.pants). Komisijas sēdē Tieslietu un Labklājības ministrijas amatpersonas un ierēdņi, kā arī Saeimas Juridiskais birojs pieminēja tikai KL 174.pantu, kurš nosaka kriminālatbildību par cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ar nepilngadīgo, ja ar to nepilngadīgajam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs. Interesants kalambūrs - juristi atzīst, ka atbildību par smēķēšanu var pamatot tieši ar šo pantu, bet neatbalsta, ka tas ir samērīgs nodarījumam...
Subjektīvi iedziļinoties (neesmu juriste), esmu spiesta atzīt, ka KL par smēķēšanu bērna klātbūtnē būtu jāpiemēro jau tagad. Jautājums ir par sabiedrības attieksmi un izpratni, kā arī likumu piemērošanas tradīcijām. Ārsti zina gadījumus, kad bērniem rodas plaša spektra veselības traucējumi no tā, ka viņa abi vecāki dienā dzīvoklī izpīpē 40 cigaretes. Ārsti zina gadījumus, kad sievietei priekšlaicīgi piedzimst bērns ar smagiem veselības traucējumiem lielā mērā tāpēc, ka visu grūtniecības laiku māte ir smēķējusi paciņu cigarešu dienā. Bet nevienam nenāk ne prātā saukt par šiem nodarījumiem pie atbildības vecākus vai grūtnieci, kuras dēļ bērns visu dzīvi pavadīs ciešanās veselības traucējumu dēļ.
Un beidzot retorikas mikslis - mēs esam definējuši emocionālo vardarbību, bet neesam precīzi definējuši atbildību par to (vismaz es KL to neatradu, varbūt ir citi likumi). Kāpēc lai līdzīgi mēs nerīkotos ar tabakas dūmu ietekmes definēšanu? Krimināllikumā nekur nav lietots termins "fiziskā vardarbība", kas nozīmē, ka tieši sasiet teikto BTAL ar KL pantiem nevar jau tagad, no kā izriet - runas par kriminālu sodāmību smēķēšanas gadījumā bērnu klātbūtnē ir uzskatāmas par spekulācijām un interpretācijām. Tad varbūt varam mainīt definīcijas un terminus BTAL, pietuvinot tās PVO rekomendācijām? Varbūt ir citas alternatīvas? Galvenais nenovērsties no mērķa (domājot par likuma garu un burtu) - pasargāt Latvijas bērnus no tabakas dūmiem. Un visbeidzot - varam izšķirties būt vai arī nebūt tam, kas lauž greizo attieksmi pret smēķēšanu visaugstākajā līmenī, likumā, kas sargā mūsu bērnus!