Gorod.lv jau bija ziņots, ka Ebreju kultūras dienu ietvaros Rotko Mākslas centrā apbalvoja skolas konkursu uzvarētājus.
Atgādinām, ka viena no galvenajām balvām bija Mihoelsa balva, ar šo balvu žūrija apbalvoja jauniešu teatrālo studiju „Radīšana”, ko vada Svetlana Semeško. Par kolektīva sasniegumiem un darbu portālam pastāstīja Svetlana Semeško.
Svetlana, sākumā gribētos uzzināt nedaudz vairāk par Jums – pastāstiet, lūdzu, cik sen Jūs esat saistīta ar teātri.
Es pabeidzu teatrālo vidusskolu. Augstāko izglītību ieguvu Ļeņingradas augstskolā režisora specialitātē. Protams, man vienmēr gribējās būt uz skatuves, bet dzīvē sanāca tā, ka mana vieta ir aizkulisēs. Šajā sfērā es strādāju kopš 1975.gada, kaut gan teātra grupas vadīšana nekad nebija mans pamatdarbs. Pārsvarā man bija administratīvs darbs, es vadīju arī leļļu teātri. Teātris ir mans hobijs, mana aizraušanās. Pret teātra dalībniekiem ir jāattiecas ar visu sirdi, jo savādāk bērni negribēs darboties teātrī.
Pastāstiet, lūdzu, par kolektīva darbību.
Kolektīvs „Radīšana” darbojas jau kopš 1998.gada, jau 15 gadus. Protams tā sastāvs mainās, kolektīva pamatsastāvs darbojas jau 6 gadus. Pirmo reizi kolektīvs guva slavu iegūstot trešu vietu Garsija Lorka konkursa „Bernandas Albas māja”, starptautisks festivāls Slovākijā. Ir jāatzīmē tas, ka lugas un izrādes, inscenējumus veidojam paši. Ja teātrī aktieri ir nopietni sagatavoti, tad šeit nevienam dalībniekam nav speciālās izglītības, tas viss ir atkarīgs no režisora, mums vienmēr ir tiesības izvēlēties.
Sakiet, cik daudz skolēnu darbojas šajā kolektīvā?
Pavisam kolektīvā ir 17 cilvēki, to vecums ir no 11-24 gadiem. Ļoti daudz jauniešu aizgāja no kolektīva, tāpēc man ir divas apakšgrupas. Vecākā grupa šogad sagatavoja Jaungada izrādi un literāri – muzikālo kompozīciju, jaunākie – izrādi, ko mēs rādīsim festivālā „Krievu klasika” Rīgā.
Pastāstiet, kāda ideja slēpjas Jūsu darbā, ko Jūs vēlaties pasniegt skatītājiem?
Mūsdienās bieži runā par to, ka cilvēkiem tikumība nav pirmajā vietā, tagad ir pavisam citas prioritātes, un tajā pašā laikā mēs atgriežamies pie tā, ka bez mīlestības, draudzības, godīguma cilvēks dzīvot nevar. Mūsu uzdevums noslēdzas tajā, ka skatītājam aizejot no izrādes rastos vēlme dzīvot. Labums vienmēr uzvar ļauno, ja mēs tam ticēsim, tad noteikti tā arī būs. Mēs gribam nepārliecinātos skatītājos rast pārliecību, tos, kuri šaubās gribam pamudināt skatīties uz dzīvi citām acīm.
Varbūt Jūs arī pastāstīsiet par grūtībām, ar kurām saskaras kolektīvs?
Protams, grūtības ir, kā arī visiem. Ja finansējums būtu lielāks, tad būtu daudz vairāk iespēju. Piemēram, mēs varētu biežāk piedalīties festivālos. Es neuzskatu, ka mums ir slikti un mēs esam apvainoti, tāpēc mums jāpalīdz. Manā kolektīvā pastāv tikai viena problēma – vienmēr ir maz zēnu, tāpēc bieži rodas problēma repertuāra izvēlē.
Ar ko var lepoties kolektīva dalībnieki, kādas iemaņas viņi gūst apmeklējot nodarbības?
Kolektīva dalībnieki iegūst aktiermākslas iemaņas, apgūst runas mākslu, gūst kontaktēšanās iemaņas. Mēs paši rīkojam izrādes, kolektīvs piedalās daudzos pasākumos, tai skaitā arī „Sudraba avoti” pasākumos, Mākslas nama, bērnu namos, veco ļaužu pansionātos, vārdu sakot, mēs uzstājamies tur, kur mēs esam pieprasīti. Uzstājoties, bērniem zūd bailes no publikas un rodas iemaņas kā uzstāties publikas priekšā.
Ir jāatzīmē tas, ka mūsu kolektīvā nav jautājuma par atlasi kolektīvā. Dažiem kolektīva dalībniekiem ir runas defekti vai veselības problēmas. Kolektīvā tie sajūt atbalstu, jo, ja cilvēks ar ierobežotām spējām vēlas kaut ko sasniegt dzīvē, tāpēc veselam obligāti jāpalīdz.
Stanislavska sistēma nosaka savus principus, ja cilvēks stostās vai nevar izrunāt kādu burtu, bet kad viņš atrodas uz skatuves notiek brīnums – visi defekti pazūd, tas kurš klibo arī aizmirst par savām sāpēm, tāpēc teātris un skatuve ir ne tikai māksla, bet arī brīnums.