Juris Viļums: Cik liels ir Latgales budžets? 2

Latgalei taču nav sava budžeta! Ir tikai valsts kopējais un tad katrai ministrijai, katrai iestādei un pašvaldībai – savējais budžetiņš, no kopējā izrietošais. Latgalei nevar būt savs budžets – kāds teiks, ka tas būtu pat „politiski bīstami”.

Tomēr Latvijas Republikas Satversmes 3. pantā ierakstīts: „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Lieki atgādināt, ka šis pants ir ierakstīts uzreiz aiz „neatkarīga demokrātiska valsts” un „vara pieder tautai”. Tātad to mūsu konstitūcijas tēvi ir likuši kā pamatu visam tālākajam valsts veidošanas darbam. Nav Satversmē ne Lielo pilsētu asociācijas, ne Latvijas Pašvaldību savienības, ne 109 novadu, ne rajonu, ne Baltijas jūras piekrastes vai Austrumu pierobežas reģiona, nav tur arī nekā par „9+21” attīstības centriem.

Tātad, lai kādu zemāku valsts normatīvo aktu mēs ņemtu, būtu svarīgi tajā redzēt sasaisti ar Latvijas valsts pamatlikumu – ekonomisko rādītāju statistika, valsts iestāžu darbības struktūra, pašvaldību sadarbības modeļi, Kultūrkapitāla fonda darbība, jā, arī valsts budžets – tam visam būtu nepieciešams skaidrs reģionāls kontroles griezums un attiecīgs koordinēšanas mehānisms.

Valdība nupat apstiprinājusi Reģionālās politikas pamatnostādnes, bet mums valstī taču joprojām nav neviena (!) reģiona!

Ir novadi (vieniem pašvaldības, citiem kultūrvēsturiskie), bijušo rajonu teritorijas, ir statistiskie reģioni, plānošanas reģioni, vēlēšanu apgabali. Katrai valsts iestādei ir savs iedalījums (Ziemeļaustrumvidzeme, Dienvidrietumkurzeme, Viduslatgale utml.) – reti kad šie atsevišķi radītie „reģioni” sakrīt ar citas iestādes kabinetos izdomātā iedalījuma robežām. Ir pat Valsts reģionu attīstības aģentūra. Vienam reģioni ir viss, kas atrodas ārpus Rīgas, citam – Baltijas un Balkānu valstu reģioni. Pilnīgs haoss. Diemžēl Eiropas institūcijām visu Latvijas valsti līdz šim esam pozicionējuši kā vienu reģionu un tāpēc pat Rīgai tikuši ERAF līdzekļi, kas paredzēti „reģionu nevienlīdzības mazināšanai”.

Administratīvi Latvijā nav ne Vidzemes, ne Latgales, ne Kurzemes, ne arī Zemgales. Satversmē ierakstīts, ka ir, un ar to pietiek? Nav ne skaidra reģionāla iedalījuma, ne pienākumu, ne funkciju, kur nu vēl budžeta. Līdz ar to neviens arī īsti nav atbildīgs par to, ka cilvēki brauc prom no laukiem, ka pierobežā nav uzņēmējdarbības, nav sakoordinētas sabiedriskā transporta sistēmas utt. It kā visa valdība kopā par to atbild, bet reizē arī neviens tā īsti nevar uzņemties atbildību, piemēram, par Latgali vai Kurzemi. Tukša skaņa ir tas Satversmes 3. pants? Arī Egila Levita kunga izstrādātajā preambulas piedāvātājā tekstā par to nav nekas minēts.

Ne velti vēl tālajā 1917. gadā, kad Latgales gaišie prāti pieņēma lēmumu veidot kopīgu Latvijas valsti ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, tie tomēr pieprasīja tiesības pašiem lemt zemes, skolu, ticības, valodas un citus saimnieciskos jautājumus. Toreiz Francis Trasuns, Francis Kemps un citi Latgales vēlēšanu apgabala priekšstāvji Satversmes sapulcē runāja par reģiona autonomo funkciju saglabāšanu jeb pašpārvaldi. Starp citu, toreiz Latgales delegāti nemaz nebalsoja par pamatlikuma apstiprināšanu, jo neviena no augstāk minētajām prasībām tajā netika ietverta.

Diemžēl jāatzīst, ka joprojām Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei nav īsti spēcīgas un skaidras savas pārstāvniecības valsts pārvaldes struktūrā. Pirmām kārtām jau politiski. Lai arī mums ir vairāki vēlēšanu apgabali, tomēr sīkāk papētot Saeimā ievēlētos deputātus, daļai no ievēlēto īsti nav nekādas sasaistes ar konkrēto vēlēšanu apgabalu – cilvēki bieži vien nobalso par atpazīstamu personību, bet neseko, vai tālāk tiek kas patiešām darīts attiecīgo vēlētāju un viņu teritorijas labā. Te jāpiemin kaut vai milzīgais skaits deputātu, kas tiek ievēlēti it kā no Vidzemes vēlēšanu apgabala, bet neaizmirsīsim, ka visa Pierīgas teritorija, ieskaitot Jūrmalu, balso tieši par Vidzemes sarakstu. Rezultātā parlamenta vairākums ir ieinteresēts tieši Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāju labklājībā, jo gluži vienkārši šeit dzīvo Latvijas valsts „pamatvēlētājs”.

Pēc cik gadiem (gadsimtiem) Latvijā, atbilstoši Satversmei beidzot būs četri administratīvie reģioni? Ticu, ka tas tomēr notiks – agrāk vai vēlāk, jo stipri reģioni ir stipras valsts pamats.