Obamas administrācija iet pavisai plānu ledu, kad spriež par Ukrainas demokrātiskajiem procesiem, raksta Foreign Policy. Izdevums atgādina lasītājiem par šīs krīzes morālo neviennozīmību: ASV nostājās cilvēku pusē, kuri gāza demokrātiski ievēlēto valdību.
Tas ne tikai pierāda, ka amerikāņi ir liekuļi, bet arī nostiprina uzticību Krimas referenduma rezultātiem. Sanāk tā, ka ASV patlaban uzstājas pret vairākumu Krimā par labu vairākumam Kijevā.
Baltais nams nevar pārvarēt kārdinājumu demonstrēt katru savu soli Ukrainas krīzē, kas bieži kaitē ASV politikai, ziņo Foreign Policy. Tas notiek politiskā egoisma dēļ: Baltais nams uzskata, ka prezidents ir tik pārliecinošs un ieņem tik svarīgu vietu visā notiekošajā, ka katrs viņa izteikums nāk par labu Amerikai. Obamas administrācija pēc žurnālistu domām nevar saprast, ka, padarot Ukrainas krīzi par savu personīgo lietu, tā sniedz ukraiņiem lāča pakalpojumu un apgrūtina krieviem atkāpšanās ceļu no Krimas.
Baltais nams MIL ne tikai ziņo, kad Baraks Obama sarunājas ar Vladimiru Putinu, bet arī nodod telefona sarunu saturu. Tātad mēs zinām, apgalvo Foreign Policy žurnālists, ka 1. martā abu valstu līderi runāja pusotru stundu, bet pēc 5 dienām Obama paziņoja, ka „Krievijas darbības pārkāpj Ukrainas suverenitāti un teritoriālo viengabalainību”, un ka „2014. gadā mēs jau neesam tajā stāvoklī, lai valstu robežas mainītos, apejot demokrātiskos līderus”.
Tomēr paliek noslēpums, kādēļ Baltais nams domā, ka šādi paziņojumi mīkstinās Putina pozīciju. Iespējams, ka Obama uzskata, ka kārtējā Rietumu vērtību pasludināšana palīdzēs iegūt Eiropas atbalstu ekonomisko sankciju pielietošanā, domā žurnālists. Tomēr šīs sankcijas ietekmēs Eiropas, nevis Amerikas ekonomiku. Jebkurā gadījumā Baltais nams nav pamanījis, ka Obamas paziņojumi neatbilst īstenībai: Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā mainīja valsts robežas „apejot demokrātiskos līderus”, un tā pati administrācija nekā nesodīja Krieviju, ar kuru tā plānoja „pārstartēt” attiecības.
Jo centīgāk Obamas administrācija iztēlo Ukrainas krīzi kā konfliktu starp Rietumiem un Krieviju, jo pastāv mazāka iespēja, ka Maskava piekritīs Vašingtonai vēlamākajam variantam. Valsts sekretārs Džims Kerijs to saprot, domā žurnālists, tomēr Baltais nams turpina savu līniju „Obama pret Putinu”. Tā vietā Amerikas prezidentam jānovieto ainas vidū Ukrainas – valsts, kura tiecas uz neatkarību problēmas, bet kuras korumpētā vadība noveda līdz bankrotam kādreiz bagāto valsti. Turklāt valstī pastāv zems uzticības līmenis starp Austrumu un Rietumu daļas iedzīvotājiem, – ziņo russian.rt.com.
Žurnālists iesaka, ka vislabāk šīs krīzes apstākļos ir rīkoties šādi: koncentrēt uzmanību uz valsts parlamenta vēlēšanām (25. maijā) un Krimas referendumu (16. martā). ASV jāpiešķir visu līmeņu un rangu novērotāji, jāremdē likumīgās Krimas iedzīvotāju bažas, jāatrod kopēju valodu ar līderiem abās barikāžu pusēs. „Tā vietā, lai pasludinātu, kā to izdarīja Obama, Krimas referendumu par nelikumīgu, mums jādara to, ko dara demokrātijas apstākļos – jāuzvar strīdā”, – apgalvo žurnālists.
Kad situācija Ukrainā stabilizēsies, var ķerties pie atriebības Putinam un viņa „draugiem”, raksta žurnālists, par viņu nekaunīgo mēģinājumu „aizstāvēt krievus” uz savu kaimiņu iebaidīšanas rēķina. Putins jau parādīja, uz ko ir spējīga Krievija, tādēļ Obamas administrācijai jāpārliecina savi NATO sabiedrotie, ka ASV aizsargā to teritoriālo viengabalainību, kā arī savu iekšpolitiku no Krievijas iejaukšanās, domā Foreign Policy.
Tā vietā Baltais nams stāsta žurnālistiem par to, ko ASV pieprasa no Krievijas: Obama paziņoja Putinam, ka vēl ir iespēja atrisināt situāciju demokrātiskā ceļā, tomēr Putins neatbildēja uz to.
Baltais nams joprojām mēģina pierādīt, ka ASV prezidents var spēlēt aktīvu lomu Ukrainas krīzē. Obamas administrācija pēc žurnālista domām vēl arvien mēģina izvilkt prezidentu no neveiklā stāvokļa, kuru radīja viņa nevēlēšanās pārkāpt „sarkano līniju” Sīrijas jautājumā. Citiem vārdiem runājot, Baltais nams cīnās savā pēdējā karā. Prezidentam sevi jāpieradina pie tā, lai beigtu runāt un sāktu darīt to mazumu, kuru vēl var padarīt, domā Foreign Policy žurnālists.