Mediju eksperts Ābrams Kleckins intervijā Gatim Madžiņam un Romānam Meļņikam vērtē cilvēku savstarpējo attiecību maiņas cēloņus un mūslaiku sabiedrības identitātes problēmas.
- Raksturojiet, lūdzu, kādā situācijā šobrīd ir mediji un sabiedrība, kas tos patērē.
- Es negribu nevienu apvainot. Bet galvenā problēma, ka šobrīd neviens nedomā par iemesliem, kāpēc kaut kas notiek tā vai citādi. Neanalizē, tikai meklē vainīgo, slikto - kāds viens draņķis ko sadarījis, kāds otrs, laikam uzpirkts, un tā tālāk.
- Iet vieglāko ceļu?
- Jā, cēloņu meklēšana šodien ir ļoti grūta. Ne tāpēc, ka slinki. Es domāju, ka ļoti bieži tie, kas dara, paši nesaprot. Jo tās pārmaiņas ir tik straujas, ka visu nevar apgūt, nevar iedzīvoties.
- Un otra lieta ir tā, ka mēs dzīvojam pārejas laikā. Faktiski cilvēce līdz XVIII gadsimta beigām dzīvoja pēc vienas sistēmas, un XIX gadsimta pirmajā pusē sāka veidoties pavisam cita dzīve. Kamēr nebija izgudrota tvaika mašīna, lai kaut ko paveiktu - 99% enerģijas nāca no muskuļiem. Cilvēki visu laiku bija izdzīvošanas režīmā. Ļoti daudz dzemdēja, daudz mira, stiprākie izturēja. Kad attīstījās rūpniecība, sākās laiks, kad galvenais bija nevis saražot produktu, bet pārdot. Jo saražot jau var, ko un cik vien grib. Krasi samazinājās darbalaiks, jo cilvēkiem vajadzēja brīvo laiku, lai pirktu saražoto. Pieauga vajadzība pēc lielākām algām, jo visiem jākļūst par pircējiem. Protams, kad parādījās elektrība, mūsdienu iespējas, kļuvām tik vareni, ka varam iznīcināt visu dzīvo uz zemes.
- Kādas sekas tas atstāja uz pasaules uztveri?
- Mums šobrīd notiek sacensība starp cilvēka varenības tempa pieaugumu un saprātu, gudrību. Problēma, ka varas, varenības apziņa attīstās daudz ātrāk nekā mūsu izpratne par to, kas notiek. Tāpēc rodas milzīgi daudz kļūdu un aizvien pieaugoša bīstamība mūsu pastāvēšanai. Mēs to neapzināmies, pat nediskutējam par to. Un tas ir ļoti slikti. Jo, redziet, vai nu mēs kā sabiedrība kļūsim par atbilstoši gudriem... Es pieminēšu vienu piemēru. Ko mēs šodien rakstām un ziņojam par Ukrainu? Visi raksta patiesību, un visi melo.
- Vienlaikus?
- Vienlaikus.
- Jo mēs stāstām, ka pie visa vainīgi krieviskie spēki. Krievija domā...
- Ka ukraiņu nacionālisti?
- Nekā! Ka pie visa vainīgi amerikāņi. Un viņiem taisnība. Faktiski šī ir spēle starp amerikāņiem un Krieviju. Kas tad būs saimnieks un noteicējs? Krievija Ukrainā pārbauda amerikāņus - ko jūs mums padarīsiet? Tas ir izaicinājums. Amerikāņi uz to uzķērās. Un tagad sastapās ar milzīgu Eiropas pretestību. Jo vēršanās pret Krieviju faktiski ir arī pret Eiropu, kas negrib ar Krieviju strīdēties. Viņi ir gatavi meklēt kopīgo un varbūt kādreiz arī atrastu, kas to zina. Es saku, te nav vainīgo - te tikai katrs domā no savas puses.
- Nav augsto ideju, ir tikai intereses?
- Tikai! Pie tam īslaicīgas intereses. Ja runājam par pasaules attīstību, mēs nevaram vairs risināt jautājumus, ķerot nost viens otram. Mēs pirmo reizi visā cilvēces vēsturē esam cilvēcīgi tādā nozīmē, ka esam atkarīgi cits no cita. Apzināmies to vai ne, rēķināmies vai ne, tas notiek. Tāds laikmets. Ja mēs nesapratīsim, ka galvenās problēmas ir risināmas kopīgi, mēs aiziesim bojā. Un pie šādām atziņām nonācu, vērtējot, kas notiek ar žurnālistiku. Ne tikai mūsu, to pat mazāk. To, kas pasaulē. Redzam, ka žurnālistika bagātajās zemēs par 80% un pārējās - par 95% ir pirmām kārtām un galvenokārt biznesa nozare. Citādi nevar izdzīvot. Un tā pat nav vaina - tā ir nelaime.