Francijas konservatīvās opozīcijas partijas Tautas kustības savienība (UMP) līdera vēlēšanas liecina, ka partija atrodas uz šķelšanās sliekšņa.
Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, kas tika paziņoti gandrīz diennakti pēc plānotā termiņa, partijas ģenerālsekretārs Žans Fransuā Kopē savu sāncensi, ekspremjeru Fransuā Fijonu apsteidzis tikai par 98 balsīm (balsošanā piedalījās gandrīz 175 000 partijas biedru), turklāt abas puses viena otru apsūdzējušas krāpšanā un balsu viltošanā.
Laikraksts Le Monde, kas, turpinoties strīdiem par balsošanas rezultātiem, vakar bija publicējis fotogrāfiju, kurā redzama tukša tribīne ar UMP simboliku, raksta, ka sliktāku iznākumu partija, kas jau tā zaudējusi prezidenta, parlamenta un reģionālajās vēlēšanās, nav varējusi iedomāties. «Tā ir katastrofa. Sociālisti tagad noteikti ir ļoti priecīgi. Un [eksprezidents] Nikolā Sarkozī droši vien arī ir laimīgs – tagad viņš sev droši var sacīt, ka bez viņa partija netiek galā,» sarunā ar Le Monde sacījis kāds augsta ranga partijas funkcionārs, kurš pārstāv F. Fijona nometni. Bijušā prezidenta vārds nav pieminēts nejauši, jo tieši Ž. F. Kopē tiek uzskatīts par viņa politikas turpinātāju, turklāt atšķirībā no F. Fijona skaidri paudis savu gatavību nekandidēt 2017. gada prezidenta vēlēšanās, ja N. Sarkozī tomēr pārdomās un nolems atgriezties politikā.
Reuters norāda, ka abi kandidāti vienoti atbalstījuši līdzšinējo Francijas ekonomisko kursu un attiecības ar Eiropas Savienību, kritizējot sociālistu prezidentu Fransuā Ollandu par mēģinājumu atteikties no taupības režīma un attiecību pasliktināšanu ar Vāciju. Taču viņu domas par to, kāds ir 2002. gadā dibinātās partijas pamata elektorāts, dalās.
F. Fijons uzskatīja, ka UMP nepieciešams ieņemt mērenāku, centriskāku pozīciju, kas tai ļautu uzrunāt daļu vēlētāju, kuriem sociālistu politika šķiet pārāk kreisa. Savukārt Ž. F. Kopē ir labējā spārna pārstāvis, kurš cer audzēt partijas popularitāti, piemēram, uz Nacionālās frontes rēķina. Daudzi politologi gan ir pārliecināti, ka tās ir veltīgas cerības, jo Nacionālās frontes elektorāts ir pietiekami stabils. Šogad maijā notikušajās vēlēšanās N. Sarkozī jau mēģināja koķetēt ar Nacionālās frontes vēlētājiem (viņu kandidāte Marina Le Pena saņēma 18% balsu un vēlēšanu otrajā kārtā neiekļuva), taču neveiksmīgi. Turklāt pēc parlamenta vēlēšanām M. Le Pena ne bez pamata paziņoja, ka tieši Nacionālā fronte var uzskatīt sevi par galveno opozīcijas partiju – tikai Francijas dīvainās vēlēšanu sistēmas dēļ tā neguva pietiekami lielu pārstāvniecību parlamentā.
Konservatīvais laikraksts Le Figaro vakar rakstīja, ka UMP ir nokļuvusi ar neapbruņotu aci redzamā krīzē un nebūs liels pārsteigums, ja partija sašķelsies. Bažas par to paudis arī viens no konservatīvo veterāniem, bijušais ārlietu ministrs Alēns Žipē. «Šīs pārlieku lielās konfrontācijas dēļ partija ir sašķēlusies un novājināta. Visas kampaņas laikā jautājumam par UMP nākotni tika pievērsts pārāk maz uzmanības, jo abi kandidāti bija apsēsti ar 2017. gada vēlēšanām,» viņš rakstījis savā blogā.
Sociālistiem šī «traģikomēdija un sliktā vodeviļa» (tā to nodēvējis sociālistu parlamenta frakcijas vadītājs Bruno Lerū), protams, ir laba ziņa. Prezidenta F. Ollanda popularitāte ir kritusies zemāk par 40% atzīmi, bet pirmdien savu skarbo vērtējumu viņa ekonomiskajai politikai deva arī aģentūra Moody’s, kas samazināja Francijas kredītreitingu. Citos apstākļos valdošās partijas pozīcijas varētu sākt ļodzīties, taču šādi konservatīvie tai pašlaik nav bīstami, uzskata Reuters.