Labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) centieni pārliecināt par izdienas pensiju reformas nepieciešamību nevainagojās ar panākumiem – kultūras darbinieki uzskata, ka viņu izdienas pensijas reformēt nedrīkst, savukārt sociālās politikas veidotāji nepiekrīt tam, ka viss jāatstāj līdzšinēji, jo «izdienas pensijas ir tikai ielāps kultūras darbinieku aizsardzībā, kuri tagad saņem neadekvāti mazu algu un mazu izdienas pensiju».
Emocionāli runāja kultūras darbinieki – aktieri, baletdejotāji, mūziķi, cirka mākslinieki, vairākkārt uzsverot, ka viņu darba instruments ir ķermenis, kurš «profesionālās karjeras laikā nenovēršami nolietojas». Kultūras darbinieki centās paskaidrot, kas viņus atšķir no citu profesiju pārstāvjiem, kuri arī strādā smagu fizisku un emocionāli piesātinātu darbu, proti, tā ir skatuve, uz kuras piecdesmitgadīgai baletdejotājai vai cirka akrobātam nav ko darīt. «Lai kā mēs gribētu vēl dziedāt un dejot, baletā, operā ir noteikti kritēriji un tu vairs nevari izpildīt tos pēc noteiktiem darba gadiem,» atzina Harijs Kalniņš, kādreizējais operas kora arodbiedrības priekšsēdētājs.
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis atzina: balets ir jaunības māksla, ļoti smaga, traumatiska. 20 gadu māksliniekam jābūt augstā līmenī dienu dienā, tāpēc mākslinieku ķermenis nolietojas 18–20 gados, tieši tāpēc tas ir optimāls laiks, lai cilvēks varētu saņemt izdienas pensiju par savu ieguldīto mūža darbu. Rīgas cirka vadītāja, bijusī gaisa akrobāte Lolita Lipinska no savas pieredzes zināja teikt, ka viņai brīdī, kad mainījās valsts iekārta, līdz izdienas pensijai bija palikuši vien pieci gadi, un bija skaidrs, ka no kupola ir jānokāpj, taču viņai paveicies un varējusi turpināt strādāt par nakts dežuranti, līdz atkal uzkāpusi pa karjeras kāpnēm. «Brīdī, kad tu vairs nevari strādāt savā profesijā, kurai tu esi veltījis visu mūžu, ir jābūt atbalstam izdienas pensijas veidā,» sacīja L. Lipinska, «reintegrēties sabiedrībā ir ļoti grūti, un ne visiem ir iespējas turpināt darbu turpat, tikai citā amatā. Mūsu kultūras darbinieki ir mūsu nacionālā bagātība, kas jālolo.»
Veiksmīgi vai neveiksmīgi, bet labklājības ministre I. Viņķele centās uz šiem piemēriem atbildēt ar mīklu: kas tā ir par profesiju – mācību laiks 12 gadu, darbs ļoti smags, viena darba epizode var ilgt pat 12 stundu, pat bez iespējas aiziet uz labierīcībām. Kultūras darbiniekiem, protams, nebija grūti identificēt šo profesiju – ķirurgs. «Jā, tas ir mikroķirurgs, kam jāpiešuj norauta plauksta gatera strādniekam, kurš arī strādā smagu fizisku darbu. Gan ārsts, gan skolotājs, gan policists, galu galā – arī gatera strādnieks ir nacionālā bagātība,» teica I. Viņķele. Šie ministres izteikumi gan drīzāk sakaitināja klātesošos, jo, pēc kultūras darbinieku domām, ministre vēlreiz apliecinot neizpratni par kultūras darbinieku un citu profesiju atšķirībām, taču nenoliedzami – arī ārstiem ir nepieciešamas izdienas pensijas. «Mēs iebilstam, ka mūsu sistēma tiktu mainīta, mēs neiebilstam, ka citiem ir izdienas pensijas,» sacīja Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas vadītājs Aldis Misēvičs.